Kā rodas naida runa un kurā brīdī mēs paši sākam piedalīties tās normalizēšanā?

Foto: Latvijas Jauno zinātnieku apvienības brīvprātīgie fotogrāfi: Diāna Berezovska, Emīlija Skrupska un Antons Sergejevs

2026. gada 22. augustā Zvejniekciemā, viesu namā “Aizvēji” projekta ARENAS (Analysis of and Responses to Extremist Narratives) pētniece Rasma Pīpiķe Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) Vasaras skolā, īsrunu konkursa ietvaros prezentēja projekta ARENAS pētījuma rezultātus, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā publiskajā telpā pakāpeniski veidojas polarizējoša un naidīga valoda.

Savā uzrunā “Naidrunības anatomija” Rasma Pīpiķe aicināja paskatīties uz naida runu nevis tikai kā uz jau gatavu un viegli atpazīstamu parādību, bet kā uz procesu.

Jo naids ne vienmēr sākas ar naidu.

ARENAS projekta ietvaros tika analizēti mediju teksti un tajos atspoguļotais politiskais diskurss, pētot ne tikai to, kas tiek pateikts, bet arī to, kā ar valodas palīdzību tiek veidota attieksme pret cilvēkiem, sabiedrības grupām, institūcijām un atšķirīgiem viedokļiem.

Pētījuma rezultāti ļauj ieskicēt būtisku naidrunības veidošanās ķēdi: Bailes, tad “mēs” un “viņi”, delegitimizācija, atkārtošana, normalizācija. Katrs var padomāt par kādu Latvijas publiskajā telpā pazīstamu piemēru: migranti, homoseksuāli cilvēki, cittautieši, patvēruma meklētāji.

Vispirms par kādu grupu tiek runāts kā par problēmu vai apdraudējumu, tad rodas “mēs” un “viņi”, pēc tam atsevišķu cilvēku vietā sākam redzēt vienu viendabīgu “viņu” grupu, bet, šādai valodai atkārtojoties, tā pamazām kļūst par normu. Apdraudējuma un nedrošības sajūta rada vēlmi atrast skaidru problēmas cēloni vai vainīgo. Tad sarežģīto realitāti kļūst vieglāk sadalīt divās daļās: “mēs” un “viņi”.

Nākamajā solī mainās pati sarunas valoda. Cilvēks, institūcija vai sabiedrības grupa, kurai nepiekrītam, vairs netiek uztverta tikai kā sarunas partneris ar citu pozīciju. Tā pakāpeniski var tikt attēlota kā nekompetenta, nevēlama, bīstama vai pat kā drauds “mums”.

Ja šāds runas veids atkārtojas pietiekami bieži politiskajā komunikācijā, medijos un mūsu ikdienas sarunās notiek vēl kaut kas būtisks: tas kļūst normāls.

Tas, kas sākumā šķita pārāk ass vai nepieņemams, nākamajā reizē jau izraisa mazāku reakciju. Vēl pēc laika mēs to varam vairs pat nepamanīt.

Tieši tādēļ būtiska ir arī mūsu katra loma.

Ne katrs ass politiķa izteikums ir naida runa. Ne katra neveikla metafora vai nicinoša piezīme ir ekstrēmisms. Taču sākotnēji nevainīgi izteikumi var kļūt par daļu no plašāka procesa, ja mēs tos sākam akceptēt kā normālu politiskās komunikācijas veidu.

Mēs šajā procesā neesam tikai vērotāji.

Ja pieņemam, atkārtojam un normalizējam politiķu vai citu publisku personu izteikumus, kas sākotnēji šķiet nevainīgi, arī mēs piedalāmies robežas pārbīdīšanā starp pieņemamu un nepieņemamu publisko valodu.

Tāpēc jautājums nav tikai:

“Vai tā jau ir naida runa?”

Tikpat svarīgi ir jautāt:

“Ko šāda valoda dara ar mūsu spēju sarunāties?”

Paldies Latvijas Jauno zinātnieku apvienībai par iespēju uzrunāt jaunos zinātniekus no dažādām nozarēm un kopīgi domāt par to, kā valoda veido mūsu priekšstatus par citiem.

Starpdisciplinārā auditorijā šī saruna ir īpaši nozīmīga, jo naidrunības veidošanās nav tikai politikas vai komunikācijas pētnieku jautājums. Ikviens no mums piedalās publiskās valodas veidošanā, arī ar to, ko izvēlamies pieņemt kā normālu. Un varbūt visbīstamākā valoda nav tā, kas mūs uzreiz šokē. Visbīstamākā ir tā, kuru mēs pamazām pārstājam pamanīt.

Projekts ARENAS ir saņēmis finansējumu no Eiropas Savienības programmas “Apvārsnis Eiropa” pētniecības un inovāciju programmas, granta līgums Nr. 101094731.

ARENAS Projekta mājas lapa

Projekts tiek īstenots no 2023. gada 1. maija līdz 2027. gada 30. aprīlim ES programmas “Apvārsnis Eiropa” (2021–2027) ietvaros.

Publicēts: 2026. gada 26. augustā

Šis projekts ir finansēts ar Eiropas Komisijas atbalstu. Šī publikācija atspoguļo tikai autoru uzskatus, un Komisija nav atbildīga par jebkādu izmantošanu, ko var iegūt no tajā ietvertās informācijas